Šogad ir pārsteigumu gads. Kā jau parasti , dodos dabā pēc augiem, kas šobrī ir atrodami, jo adventes vainagu veidoju tikai no tiem. Man par lielu pārsteigumu nebija iespējas augus kārtīgi apskatīt, jo tie atradās zem sasaluša sniega. Neko tādu savā mūžā neesmu sastapusi. Neatradu nevienu čiekuru, jo tie, kas nobiruši, zem sniega nebija redzami, bet tos, kuri varētu būt zaros , vienkārši nevrēju ierudzīt. Nopurināt to sasalumu no kokiem arī neizdevās, jo akurāt nolauzt zaru arī negribēju. Tā šogad vainags ir bez čiekuriem. Kasīju ledu mo melleņu un brūkleņu mētrām, noppurināju papardes, kurām galotnes bija piesalušas pie zemes. Nogriezu dažus priedes zariņus, un devos mājup. Man par lielu laimi, aiz stūra tālumā pamanīju arī stirniņas. Tā atkal bija liela veiksme. Bet prieks bija liels. Tā, kā bez fotoaparāta nekur neeju, tad nofotogrāfēju tās. Man gan līdzi nebja lielais objektīvs. Pie mājas vēl bija apsnigušas dzeltenās mārtiņrozes. Visi ziedi apsaluši un noliekušies uz leju. Bet, kad notupos pie zemes, cerībā ieraugot vēl kādu ziedu, kurš nebūtu sasalis, man palaimējās- daži bija. Tie ir vainagā. Mājā bija jāatrod vieta, kur visus augus atsaldēt. Vēl jau nezināju, vai tie augi būs izmantojami vainagā. Bet, kā redziet, ir labi.

Ilze Baņģere