Būvnieks priekšroku dod jau gatavai pirts mucai
Roberts Skavronskis ir projektu vadītājs vienā no būvniecības firmām. Kopš bērnības, kuru viņš aizvadījis Mazsalacā, Robertu saistījusi pēršanās pirtī. Tajā laikā viņam tas praktiski bijis vienīgais veids, kā kārtīgi savu ķermeni nomazgāt, jo mājās siltais ūdens nebija ievilkts. Jau tolaik Roberts zināja – kad viņam būs sava ģimene, arī viņš mēģinās tikt pie pirtiņas.
Lai gan laiki mainījušies un tagad pieejamas visādas mazgāšanās iespējas, doma par pirti viņu ne uz brīdi neatstāja, vienīgi nebija, kur tādu pirti īsti uzsliet.
Pirms diviem gadiem Roberts iegādājās privātmāju Mārupē. Neraugoties uz to, ka pats pēc profesijas ir celtnieks, pie savas mājas viņš nolēma uzstādīt jau gatavu pirtiņu, turklāt izvēlējās Igors Balodis piedāvāto pirts mucu.
- Tātad jums patīk iešana pirtī un pēršanās.
- Kā nu ne! Kamēr pašam nebija savas ‪#‎pirts‬, reizi nedēļā braucu pērties uz kādu no sabiedriskajām. Tāpat arī draugiem ir ‪#‎pirtis‬ – reizēm izmantoju arī šādu iespēju. Citi dodas uz pirti, lai dzertu alkoholu, man savukārt svarīgs ir pats pēršanās rituāls.
Toties tagad, kad esmu iegādājies savu pirti, šāda problēma atrisināta - tagad draugi brauc pie manis. Arī manus abus četrus un sešus gadus vecus dēlus aizrauj iešana pirtī.
- Kāpēc izvēlējāties iegādāties jau gatavu pirti, nevis pašam tādu dabūt zem jumta? Jūs taču tomēr esat celtnieks!
- Vispirms jau tas, ka pirktajai nevajag būvatļauju – tu to iegādājies, noliec, un tā tur stāv. Turklāt tāda pirts jebkurā brīdī ir pārvietojama citviet. Un vēl viens ir tīri finansiālais aspekts - uzbūvēt pirti katrā ziņā iznāk dārgāk nekā nopirkt jau gatavu.
- Un kā nonācāt līdz izvēlei iegādāties pirts mucu un tieši no Igora Baloža firmas? Jūs pirms tam kārtīgi parakņājāties pa internetu?
- Pirts mucu jau biju redzējis laukumiņā pie „Cenu kluba” Rēzeknes ielā. Bet tai bija cits ražotājs. Toreiz to izpētīju, noskaidroju cenu. Mājās ieguglēju koka Pirts Muca, un man izmeta ārā tikai Igors, Igors, Igors. Tāpat skatījos arī citās lapās un sludinājumos. Un atkal vīdēja Igora vārds. Tad es ar viņu sazvanījos, satikos un viņš man visu izstāstīja smalkāk.
- Bet vai citus ražotājus un viņu piedāvāto preci nemaz neizskatījāt?
- Protams, bija arī citi pirts izgatavotāji, bet es kaut kā divreiz vēru vaļā un abas reizes trāpījos uz Igoru. Vispār ir kādi divi trīs tādi nopietnāki pirts ražotāji.
Vienvārdsakot, mēs ar Igoru kopā braucām no Rīgas uz Jelgavu, kur atrodas pirts ražotne, apskatījām visu uz vietas. Tad Igors mani aizveda uz vienu laukumiņu, kur stāv novietotas pirtis. Kopā mēs pavadījām trīs stundas, kas ir pietiekami ilgs laiks, lai man viss būtu pilnīgi skaidrs. Tad arī sapratu, ko es gribu un par kādu summu to vēlos. Un viss. Man vairāk galvu nebija ko lauzīt.
Igora pirts bija par kādiem % lētāka nekā tā, kas stāvēja pie „Cenu kluba”, turklāt zināju, ka, pasūtot pirti ziemā, kad ražotājiem ir tāds tukšais periods, tikšu vēl pie atlaides. Man pirts iegāde nedega, tāpēc tā arī darīju – nogaidīju un pasūtīju to ziemā. Lai gan manējā pirts bija salīdzinoši ātri gatava, uzliku to tikai pavasarī, kad zeme vairs nebija sasalusi.
- Kas bija tas, ko jūs kā būvnieks pirms pirts iegādes gribējāt noprecizēt?
- Man ir skaidrs, cik ir seši metri (tik gara ir manējā pirts), bet gribēju redzēt, kā tas viss izskatīsies dabā un kāds būs pirts izvietojums. Lai nav tā, ka atbrauc brālis vai citi ciemiņi un mums sanāk par maz rūmes. Tas viss mani interesēja.
Kad es pirmajā reizē atbraucu pie Igora, viņš man visu izstāstīja. Viņš ir tāds cilvēks, kuram pēc vārdiem kabatā nav jālien, turklāt viņš par savu produkciju zina visu no A līdz Z. Man kā būvniekam un Igoram kā profesionālam pirts meistaram saruna raisījās viegli - kopīgu valodu atradām piecās minūtēs. Īstenībā man nebija nekādi lieki jautājumi, jo viņš man visu izstāstīja pats.
- Un kuru no visiem piedāvātajiem modeļiem izvēlējāties?
- Manējā ir ‪#‎ovālveidapirts‬. Priekšroku devu tieši tādai, jo tajā ir vairāk vietas nekā apaļajā pirts mucā. Kad ir pilnīga muciņa, tu sēdi uz lāvas un tev bišķiņ kūkums ir jāuzmet, jo aplis ir aplis. Bet manējai sanāk, ka sienas ir galīgi taisnas un tikai augšā tāds ieapaļš jumtiņš.
Pirts iekšpusē pie lāvas izvietota krāsniņa, kurai apkārt ir koks, lai pie tās nevarētu pieskarties un apdedzināties.
Varēju iegādāties pirti ar apkuri no ārpuses vai no iekšpuses. Konsultējoties ar Igoru, nonācu pie secinājuma, ka man pieņemamāks ir variants, kur apkure no iekšpuses. Jo, kad tu ziemā peries, tev nav jāskrien ārā plikām kājām piemest malku vai paraustīt krāsns durtiņas, lai pārliecinātos, vai malkas gana. Un ir vēl viena priekšrocība, kas mani dikten apmierina – kad tu peries uz lāvas, tu vari izslēgt lielo uguni, jo no krāsniņas ārā nāk tāda patīkami silta gaisma. Tu sēdi un peries romantiskā atmosfērā.
- Vai internetā, kad atradāt informāciju par Igors Balodis, jūs palasījāt arī kaut kādus komentārus un to, ko citi saka par šīm pirtiņām?
- Nē. Vienīgi es parunāju ar vienu čali, kuram tāda līdzīga pirts jau ir mājās. Viņš par to izteica tikai atzinīgus vārdus, līdz ar to man nevajadzēja neko lasīt.
- Kā norisa tā tikšana pie pirts?
- Mēs ar Igoru bijām vienojušies, ka man pirts galīgi nedeg, jo jau 15 gadus, kopš esmu Rīgā, visu šo laiku esmu kaut kur braucis citur pērties. Un kāds pusgads manā dzīvē neko nemainīs, toties, piesakot pirti ziemā, cena nedaudz zemāka. Pirti pasūtīju janvārī, samaksāju rokas naudu un aprīlī man to atveda (lai gan pirts bija gatava jau trīs nedēļu laikā).
- Nu un atvešana?
- Mēs bijām vienojušies par datumu, un viss notika gods godam. Puiši atveda, ar speciālu krānu pirti pacēla, nolīmeņoja vietu, un tā stundas laikā pirts jau stāvēja savā vietā. Tad atbrauca santehniķis, kas pievienoja ūdeni, un elektriķis, lai ievilktu elektrību.
- Tātad ar piegādi un uzstādīšanu nebija nekādas aizķeršanās?
- Nē. Puišiem jau amats rokā – atbrauca, visu izdarīja un - projām. Viss pilnīgā kārtībā.
- Uz kā pirti uzlikāt?
- Uz fibo blokiem.
- Vai bija kaut kas tāds, kas lika šaubīties par izvēli?
- Atpūtas telpā esošais lielais panorāmas logs. Tas bija paredzēts visā cilvēka augumā, bet es to nomainīju uz tādu mazāku – no augšas līdz viduklim. Tas tālab, ka man pretī ir kaimiņi - Mārupe nav īsti kā tāda lauku puse, kur tu esi viens. Te jau katra māja pie mājas. Un, ja es pliks sēžu pie galda un varbūt pat kaut ko iemalkoju, tad ar tādu logu es justos neomulīgi.
- Jums pirts ir nesen, līdz ar to vēl īsti nezināt, kā tā uzvedīsies ziemā. Vai ir kāds priekšstats par to, kā tā jutīsies gada aukstajos mēnešos?
Pa vasaru koks pirtiņā izžūs, tāpat tā drusciņ nosēdīsies un ieņems savu vēlamo pozīciju. Es domāju, ka visam jābūt kārtībā – nav jau nekā tāda, kas varētu radīt problēmas.
Gribu uzsvērt, ka es jau pirts izgatavošanas laikā vēl papildu ieguldīju līdzekļus un Igora puiši man to dubultā nosiltināja. Ja Igors sākumā teica, ka tās iekurināšanai būs vajadzīga kāda stunda vai nedaudz vairāk, tad tagad pēc nosiltināšanas man pietiek ar 35-40 minūtēm, kuru laikā pirts uzsilst līdz 80 grādiem, un var sākt pērties.
- Bet vai tad siltināto variantu Igors nepiedāvāja uzreiz?
- Piedāvāja. Bet sākumā man bija kaut kāda noteikta summa, kurā es vēlējos iekļauties. Neko vairāk par šo summu es negribēju maksāt. Bet, kamēr pirts tapa, pakonsultējos ar saviem čaļiem, kas man teica – nosiltini gan. Tas gan maksāja kādus pāris simtus dārgāk, bet ir tā vērts. Kā Igors man reiz teica – siltināta pirts ir kā katliņš ar vāciņu.
- Cik bieži jūs savu pirtiņu izmantojat?
- Minimums reizi nedēļā, bet maksimums - divas. Sākumā kādu stundas ceturksni tādā ne visai augstā temperatūrā paperu puišeļus, tad sieva viņus ietin dvieļos un pārnes pāri pagalmam līdz mājai.
- Un kādi ir jūsu plāni saistībā ar pirti ziemā? Vai arī iesit pirtī, vai ziemā liksit to mierā?
- Protams, es iešu pirtī, vienīgi to darīšu normas robežās. Neba velti nosiltināju ūdensvadus, lai tie nesalst ciet. Ja ārā būs mīnus 30 grādi, tad droši vien pirti nekurināšu, kaut gan, kas to lai zina. Bet pie mūsu ziemām, kad parasti nav vairāk kā mīnus 20 grādi, mierīgi pirtī var iet arī šajā gadalaikā.
- Kā jūs parasti peraties? Izmantojat pirti kā saunu, lai uzsildītos, uzkarsētos, vai jūs tā pamatīgi peraties ar slotiņām?
- Riktīgi peros. Lai to varētu izdarīt, esmu pat iegādājies cimdus, ar ko karstumā vieglāk būtu vicināt rokas. Tāpat man galvā vienmēr speciāla pirts cepure, lai ausis nedegtu – ar cimdiem un cepuri var lielāku karstumu izturēt. Peramies ar slotām – parasti ar bērzu, bet, ja pieejams kadiķis, tad ar to. Tāpat izmantojam ēteriskās eļļas – piparmētru, eikaliptu, lai lielā karstumā vieglāk pērties. Skrubjus gan nelietojam.
- Vai kaut kur esat apguvis tās pēršanās prasmes jebšu darāt to kā kādreiz bērnībā?
- Jau bērnībā pie veciem aumeisteriem redzēts, kā pareizi jāveic pēršanās. Neko jaunu jau es visos tajos pieejamos pirts iešanas rituāla katalogos nevaru atrast. Tagad varbūt ir kādas krutākas eļļas, dažādas procedūras. Bet pats pēršanās princips nav mainījies simtiem gadu.
- Cik cilvēku, augstākais, esat vienā laikā bijuši pirtī?
- Līdz šim pieci. Bet pilnīgi noteikti uz lāvas vienā pusē var sēdēt trīs un tikpat otrā pusē. Arī priekštelpā seši var ieiet, kaut gan četriem ir ērtāk.
- Kā pēc pēršanās ir ar pašu pirts sakopšanu?
- Elementāri. Man dušas šļūtenei ir liels spiediens, ar ūdeni tad arī visu izskaloju. Savukārt pirts apakšā ir caurumi, pa kuriem tas ūdens var aizplūst. Kad pirts sakopta, iemetu vēl vienu klēpīti malkas, lai tā izkuras un atlikušo mitrumu izdzen ārā. Ja no pirts slotām uz grīdas vēl palikušas kādas bērzu lapas, paceļu redelīti un piecās minūtēs visu saslauku.
- Kā tajā ir ar ventilāciju?
- Nav nekādu problēmu. Ir trīs lūkas un vēl divas grīdā. Tā teikt, pilnībā pietiek. Vienīgi pašam jābūt uzmanīgam, lai no mitruma neiemestos pelējuma sēne.
Kā jau teicu, es pēc pēršanās vienmēr vēl izkurinu vienu klēpi malkas, lai pirtī nebūtu mitrums. Un arī Igors man jau pašā sākumā tā ieteica darīt. Un tajā pašā dienā atstāju logus vaļā. Bet, ja nākamajā ārā spīd saulīte un ir vējš, es attaisu arī durvis, lai veidotos caurvējš un pirtiņa kārtīgi izžūtu.
- Vai kas nesatrauc ugunsdrošības aspektā?
- Nē. Krāsns ir tik profesionāli nostrādāta, ka tā nofiksējas – nezinu, kam būtu jānotiek, lai durtiņas attaisītos vaļā. Principā tas ir neiespējami.
- Un kā jūsu pirts iederas mājas apkārtnē?
- Ir pat ļoti okei. Man Mārupē zemes gabalam apkārt ir koka sēta, savukārt mājai ir dekoratīvi koka elementi. Es Igoram aizvedu dēļu toni, un man pirtiņu uztaisīja līdzīgā krāsā. Tā ka ir gana labi – viss saskan.
- Ja jums būtu tagad jāizdara izvēle, vai jūs rīkotos tieši tāpat vai tomēr būtu skatījies un meklējis kādus citus variantus?
- Nē. Pagaidām simtprocentīgi ar savu pirti esmu apmierināts, un tieši tādu pašu arī sūtītu - neko nemainītu. Viss ir kā naglai uz galvas. Es jau nepirku kaķi maisā, es jau redzēju dzīvē, kāda tā izskatās un man nekādu pārsteigumu nebija.
- Vai kādam no jūsu draugiem arī ir pirts muca?
- Laikam jau esmu tāds vienīgais.
- Vai ir kādi cilvēki, teiksim, kaimiņi, radi, draugi, kas, zinot, ka jums ir tāda pirts, vēlas atbraukt, to izmēģināt?
- Man brālis arī dzīvo Mārupē, līdz ar to mēs reizumis ejam pērties.
Bet es jau tā īsti neskrienu un nereklamēju pa darbu, ka man mājās ir pirts. Draugu gan atbrauca, visi nopērāmies.
- Un kādas atsauksmes esat dzirdējis no draugu puses, no brāļa?
- Tikai pozitīvas. Latvieši jau nav neko daiļrunīgi. Uz jautājumu, kā tev iet, atbilde ir forši. Kāda ir pirts – laba.
- Vai ir bijis kāds pārsteigums, kas jūs visvairāk iepriecinājis?
- Tas, ka krāsniņai ir stikla durvis. Kad es gribu ar sievu ieiet nopērties vai vismaz pasildīties, nogriežu pirtī lielo gaismu, jo pilnībā pietiek ar to mazumiņu, kas nāk no krāsniņas. Tas viss atgādina kamīnu namā.
- Kāds nobeigumā būtu jūsu novēlējums tiem, kas varbūt domā par savas pirts iegādi? Ja zemes platība atļauj, varbūt jūs ieteiktu kādu guļbūves pirtiņu? Vai tomēr pirts muca ir ļoti labs variants?
- Cik cilvēku, tik viedokļu un variantu. Ja tu gribi nopērties un pēc tam iedzert alu kopā ar kādiem pieciem sešiem vīriem, tad atliku likām pietiek ar tādu sešmetrīgo pirts mucu, kuru turklāt var iegādāties par saprātīgu naudu. Bet, ja tu iedomāsies iet pirtī un pēc tam rīkot dejas, vajag lielu guļbūves ēku, kur ir pirts, priekštelpa un viesu zāle, kur tusēties.