Autors dzejas krājumu veltījis savam pirmajam draugam Robertam Kemzānam: dzejā aplūkoti jauniešiem raksturīgi sevis meklējumi, ticība, šaubas, vēlēšanās uzdrīkstēties un pārkāpt robežas.
Īpaša uzmanība krājumā pievērsta dzejas tehniskajām detaļa: atskaņām.

„Daudziem piekāst to, ko saku, / Daudzi mani sauc par traku, - / Kaut tie pārtaptu par kaku, / To vien darītu, kā laistu smaku. / Ja runāt tā nav modīgi, / Ja sacītais nav godīgi, / Tad kā teikt būtu taisnīgi, / Lai visi būtu smaidīgi.”

Andas Līces un Elīnas Līces dzejoļu krājums ‘Tik tuvu pie…’ vieno divu paaudžu dzejnieču pasaules redzējumu ─ Andas Līces nosvērtos, mierpilnos un apcerīgos dienu vērojumus un Elīnas Līces pirmajā dzejoļu grāmatā tvertās noskaņas un mirkļus, kurus autore ietvērusi arī mūzikā. Dzejnieces risina sarunu ar sevi, pasauli un Dievu, papildina viena otru, abus krājumus ļaujot lasīt teju paralēli.
Krājuma iekārtojums abu dzeju gan savieno, gan atdala, jo grāmata lasāma no abiem galiem. Tai ir divi pirmie vāki, bet nav pēdējā - Andas Līces krājuma daļas pirmais dzejolis sastopas ar Elīnas Līces noslēdzošo dzejoli grāmatas vidū.
Elīnai Līcei šī ir pirmā grāmata (pirms tam viņas dzejoļi publicēti presē), viņa vēl ir ceļa sākumā ar dažiem interesantu domu uzplaiksnījumiem, atsevišķām mirkļu un noskaņu impresijām.

Anitas Skrjabes dzeja iet roku rokā ar dabu: jau grāmatas ievadvārdos tiek meklētas atbildes uz jautājumu – kāpēc. „Varbūt mazās Islienas upītes līkloči ar vizbuļu krastiem – bērnībā? Vai dzejnieces likteņupītes – gleznainās Aronas mirkļu mainīta un tajā iebridušas ievas – šodien? Bet varbūt vienkārši ar mīlestību iets gājums?”

„Taurenis / salauza spārnu, / bet salauztus / taureņa spārnus / ģipsī neliek. / Tiem spārnotiem / vispār nevar / neko līdzēt - / lai tiek vien galā / paši ar sevi.”

Arvja Viguļa dzejas krājums ‘Istaba’ izceļas uz pēdējo gadu debiju fona ar izkoptu individuālu rokrakstu, kura noplukuši aristokrātiskajā ‘tumšajā estētikā’ savienojusies smalka mīlas lirika ar mūsdienu mākslinieciskās bohēmas izdzīvotās eksistenciālās bezjēdzības skaudru pārdzīvojumu labākajās ‘sudraba laikmeta’ dekadentisma tradīcijās. Viguļa Istabā intīmā telpa lappusi pēc lappuses izvēršas līdz metafiziskiem apmēriem, izzīmējot modernā cilvēka esamības koordinātes. Personisku sarunu atainojošais, bieži vien epistolārais autora stils, kurā katrs vārds griež nervus ar ķirurģisku precizitāti, uzrunās īstus dzejas gardēžus.

„Dagnija Dreika savā vienmēr spilgti sievišķīgajā dzejā ir izdzīvojusi gan franču revolūcijas laika sieviešu, gan ziemeļnieku sāgu varoņu likteņus, gan attiecību smalkumu un sarežģītību, gan bezkompromisa tiešumu,” Ruta Veidemane raksta dzejas krājuma pēcvārdā.

„Svīst debess, noraso. Cik liela ir šī pirts, / Kur peras pasaule! Tai gala nav, nedz malas. / Te skalo kaklus saaukstētas skumja lakstīgalas. / ...Bet viņa tomēr griežas. Viss ir tā, kā ir.”

Krājumā autors vairāk kā iepriekš nododas impresīviem meklējumiem, tomēr disidentiski - romantizētais redzējums, lakoniskais izklāsts vairāk liek domāt par loģisku dialektisku daiļrades attīstību, nevis radošu kontekstu.
Ne lasītājam, ne literatūras vērtētājam nav pieejami tie Gunvalda Tarvida darbi, kas astoņdesmito gadu sākumā izplatījās „no rokas rokā”, tika lasīti studentu saietos, kā arī paša autora rīkotajos un tam laikam kā nelegāli klasificējamos dzejas vakaros. Legālliteratūras apritē autors atgriezies tikai 21.gadu simtenī.
„dzejas dienas / kā glezna pie sienas / mākonīši / asterītes / sauli apvij dzērvju kāši / un kartupeļiem ir nopļauti laksti / uz tā lauka / kur migla debesīs kāpj / pati sev / pārtapdama par nastu / šitajā gleznā / nevajadzētu perversajiem / ļaut vārīt pusdienas”

'Terra incognita' – noslēpumainā zeme. Nezināmā zeme. Neizpētītā zeme...
Jau grāmatas ievadesejā autors sola: „Grāmatiņā es kopā ar savu lasītāju mēģināšu izzināt neizzināmo...” Tāpēc krājuma liriskais varonis ielūkojas gan noslēpumainajos Pokaiņos, gan, tepat, Ķengaragā, iemīlas, domā, vēro dabas norises, risina cilvēka dzīves neatbildamos jautājumus, un konstatē, ka „nekas nav labāks izdomāts par dzīvi”.

„Kad Laiks kā zibens / noplaiksnī pār mums, / Jau atkal mieru nedod minējums - / Vai Laiku apturēt kāds cilvēks spēj...”

Ivara Kārkliņa dzejas krājumā apkopota patriotiskā un kristīgā dzeja, no kuras daļa tapusi Leonīda Breikša dzejas iespaidā. „Abus dzejniekus vieno gara radniecība: kristīga pasaules redzējums un patriotisms. Dievs, kurš dzird katru Latvijas zāles čukstu, (..) dzirdēs latviešu nopūtas un lūgšanas, un reiz tautu piecels, sūtot lielu, vispārēju garīgu atmodu,” grāmatas ievadesejā raksta dzejniece Sarmīte Gausiņa-Elksne.

„Sirds dauzās / un nevar noturēt tevi kaut kā - / ir pavisam jāiznāk laukā.”

Krājums saista ar daudzveidīgu, profesionāli izkoptu, nobriedinātu formu, bet galvenais - ar dabisku, nesamākslotu lirisku intonāciju: drīz līksmu, drīz grūtsirdīgu.
Grāmata nav jaunu dzejoļu krājums, jo tajā atrodami arī teksti no autora iepriekšējām grāmatām, tā nav arī izlase, kas papildina ar dažiem jauniem darbiem, jo jauno opusu šeit maķenīt vairāk nekā senāko. Autors ir centies veidot šo grāmatu kā vienotu veselu, agrākos darbus neizdalot.
panti nav retrospekcija. Tie ir dzejoļi, kas autoram šodien šķiet dzeja esam, tādi, ar kuriem viņš joprojām spēj profesionāli, estētiski un cilvēciski sadzīvot.

„Zini, jādzied. / Pasaulē šodien lieliska akustika. / Mūsu katedrāles kupolam – debesīm – labs prāts.”

Garīgās dzejas krājums, kurā autore atspoguļo cilvēka, dabas un Dieva attiecību vērtību, nianses un smalkumus. Sarmīte Gausiņa-Elksne savā grāmatā daudz runā par emocijām – mīlestību, pieķeršanos, ilgošanos, skumjām un vientulību, un tās visas ir dievišķā caurvītas. Autorei dzejā Dievs un Viņa griba ir kā debesu rasa agrā rītā, kad saule tikko iemirdzējusies un sākas rīts.

Autora jaunākais dzejas krājums Saruna ar Pastnieku apkopo pēdējos gados tapušu dzeju. Bērziņš pieder pie visīpatnākajiem un īpašākajiem latviešu dzejniekiem, tādēļ katra jauna viņa darba parādīšanās plašākai publikai ir neapstrīdams ieguvums.
Dzejā atspoguļojas dažādas tēmas, sākot no ikdienišķas tērzēšanas ar pastnieku līdz sarunai ar Dieva vīru un globālai talantu tērēšanai, no Rēzeknes līdz Morāvijai.

„Rudens pavisam tuvu, politika tālu. Kaķis - / smalka dvēsele, bet puķes apčurā. / Zaļš, / tik spoži zaļš septembra lietus logos.”